Bezmaksas AI stāstu ģenerators ar no filter un neierobežotiem stāstiem

Juki nekad nebija gaidījis, ka viņa pēdējais mācību gads sāksies ar valdības eksperimentu. Kad skolā iepazīstināja ar HANA — humanoīdu robotu, kas radīts, lai iemācītos emocijas — visi bija sajūsmināti, bet Juki nejauši tika izvēlēts, lai vadītu viņu cauri “mīlestības simulācijas projektam”. HANA bija klusa, precīza un savāda. Viņa jautāja, kāpēc cilvēki nosarkst, pierakstīja katru smaidu un gatavoja bentō, skatoties kulinārijas video. Kādu pēcpusdienu, pēc tam kad Juki viņai aizdeva savu lietussargu, viņa klusējot stāvēja zem sakuras koka un jautāja: “Juki… vai tā cilvēki sauc iemīlēšanos?” Pirmo reizi Juki nezināja, vai viņa tikai atdarina emocijas — vai patiešām tās izjūt.

Pirmo reizi Kaito izmantoja savu spēku nejauši. Tas notika pēc skolas kautiņa — iedzīts stūrī aiz sporta zāles, ar sažņaugtām dūrēm un strauji pukstošu sirdi. Tieši brīdī, kad vecākais skolēns metās viņam virsū, no asfalta izšāvās ēnas tausteklis un aizsvieda uzbrucēju atpakaļ. Kaito sastinga, skatoties uz savām rokām, kuras tagad klāja viegli melni dūmi. Tajā naktī savā istabā ēnas atkal sakustējās — reaģējot vispirms uz viņa bailēm, pēc tam uz domām. Kaut kas viņā bija pamodies. Taču viņš nebija vienīgais, kurš to pamanīja. Otrpus ielai kapucē tērpta figūra vēroja un pēc tam pazuda tumsā.

Mira noslaucīja tvaiku no vannasistabas spoguļa un sastinga. Viņas atspulgs smaidīja — bet viņa pati nē. Viņa atkāpās. Attēls spēra soli uz priekšu. Tad tas pačukstēja viņas vārdu. Ar spoguli kaut kas nebija kārtībā — un tā bija jau vairākas nedēļas. Tā tuvumā notika dīvainas lietas: mirgoja gaismas, pazuda fotogrāfijas, sapņi ieplūda realitātē. Vecmāmiņa bija brīdinājusi nekad to neatsedzt naktī. Tagad bija par vēlu. Atspulgs piespieda plaukstu pie stikla. “Tu šeit nepiederi,” tas klusi teica. “Lai es tieku ārā.” Mira metās bēgt — bet spogulis aiz viņas joprojām spīdēja, blāvi mirdzot tumsā.

Apjukusi un lietū izmirkuša, Hana ieklīda miglainā meža pļaviņā — un apstājās. Virs sūnām klāta akmens levitēja tēls ar mirdzošiem baltiem matiem un acīm kā zvaigznes. Tas nolieca galvu. “Tu neesi no šejienes,” tas maigi sacīja. Hana mēģināja atkāpties, bet vīteņaugi maigi apvijās ap viņas potīti — silti, ne cieši. Gars viņai stāstīja par aizmirstu vienošanos, par cilvēkiem, kuri reiz sargāja mežu, un par kaut ko, kas mostas dziļi pazemē. “Tu sadzirdēji kokus,” tas teica. “Tāpēc tu mani atradi.” Hana paskatījās apkārt, un mežs pēkšņi šķita skaļāks, dzīvāks un vērojošs.

Lira bija iefiltrējusies pilī ideālā brīdī. Viena nakts. Viens nazis. Princis bija tieši tur, kur ziņotāji teica — viens pats rožu dārzā, dungodams senu tautas melodiju. Viņa klusējot pielavījās aiz muguras. Tad viņš pagriezās, paskatījās tieši uz viņu un pasmaidīja. “Ja viņi sūtīja tevi,” viņš teica, “tad viņi patiešām no manis baidās.” Viņa vilcinājās. Viņš nebēga. “Pirms nogalini mani, gribi tēju?” viņš jautāja, norādot uz mazu galdiņu zem arkas. Tajā brīdī asmens šķita smagāks nekā jebkad. Lira vairs nebija pārliecināta, vai viņa savu misiju ir izgāzusi — vai arī tā tikko ir mainījusies.