Mīlestības simulācija ar robota skolēnu pārnācēju
Juki negaidīja, ka pēdējais skolas gads sāksies ar valdības eksperimentu. Kad skolā ieradās HANA – humanoīds robots, kas radīts, lai mācītos emocijas –, visi bija fascinēti, bet Juki nejauši izvēlēja par viņas pavadoni “mīlestības simulācijas projektā”. HANA bija klusa, precīza un savāda. Viņa jautāja, kāpēc cilvēki sarkst, pierakstīja katru smaidu un gatavoja bento, skatoties gatavošanas video. Kādu pēcpusdienu, kad Juki bija aizdevis viņai lietussargu, HANA klusējot stāvēja zem sakuras un jautāja: “Juki… vai šito sauc par iemīlēšanos?” Pirmo reizi Juki nezināja, vai viņa tikai atdarina emocijas – vai patiešām tās jūt.
Skolas dzīveSci-Fi romantikaIkdienas dzīves stāsts
Pēc skolas kautiņa pamostas ēnu spēks
Pirmo reizi Kaitō izmantoja savu spēku netīšām. Tas notika pēc skolas kautiņā – iespiests aiz sporta zāles, dūres savilktas, sirds sitas strauji. Tieši brīdī, kad vecākais skolēns metās virsū, no asfalta izšāvās ēnas stiegrains pavedienis un atsvieda uzbrucēju atpakaļ. Kaitō sastinga, raugoties uz savām rokām, kas nu klātas vieglos melnos dūmos. Tajā naktī istabā ēnas atkal nodrebēja – reaģējot uz viņa bailēm, tad uz domām. Kaut kas viņā bija pamodies. Bet viņš nebija vienīgais, kas to pamanīja. Pāri ielai stāvoša kapucēta figūra noskatījās un tad pazuda tumsā.
Pilsētas fantāzijaPārdabiskaisSpriedze
Apsēsts spogulis atklāj dubultnieku no citas pasaules
Mira noslaucīja tvaiku no vannasistabas spoguļa un sastinga. Viņas atspulgs smaidīja – bet viņa nesmaidīja. Mira atkāpās. Attēls pietuvojās. Tad tas čukstēja viņas vārdu. Spogulis bija nepareizs – jau nedēļām. Tuvumā tam notika dīvainas lietas: mirgoja gaismas, pazuda fotogrāfijas, sapņi sajaucās ar realitāti. Vecmāmiņa bija brīdinājusi nekad naktī to neatsegt. Tagad bija par vēlu. Atspulgs piespieda plaukstu pie stikla. “Tu šeit nepiederi,” tas klusi teica. “Palaid mani ārā.” Mira aizskrēja, bet spogulis aiz muguras palika izgaismots, klusi mirdzot tumsā.
ŠausmasMīklaPārdabiskais
Meitene mežā satiek garu ar zvaigžņainām acīm
Nomaldījusies un lietū līdz kaulam slapja Hana ielīda miglainā meža klajumā – un apstulba. Virs sūnainas akmens plātnes peldēja būtne ar kvēlojošiem baltiem matiem un acīm kā zvaigznēm. Tā nolieca galvu. “Tu neesi no šejienes,” tā maigi teica. Hana mēģināja atkāpties, bet vijīgas vīnas viegli apvijās ap potīti – siltas, ne stingras. Gars stāstīja par aizmirstu paktu, par cilvēkiem, kas reiz sargājuši mežu, un par kaut ko, kas mostas dziļi zem zemes. “Tu dzirdēji kokus,” tas teica. “Tāpēc mani atradi.” Hana paskatījās apkārt, mežs pēkšņi kļuva skaļāks, dzīvs un vērojošs.
FantāzijaPārdabiskaisPiedzīvojums
Slepkave, kas sūtīta nogalināt princi, sāk šaubīties par uzdevumu
Lira pilnīgi precīzi iefiltrējās pilī. Viena nakts. Viena duncis. Princis bija tieši tur, kur teikts izlūkdienesta ziņojumā – viens pats rožu dārzā, dungojot senu tautas dziesmu. Viņa klusi pienāca no mugurpuses. Tad princis pagriezās, ieskatījās viņai sejā un pasmaidīja. “Ja viņi sūtīja tevi,” viņš teica, “tad laikam ļoti baidās no manis.” Lira aizkavējās. Princis nebēga. “Gribi tēju, pirms mani nogalināsi?” viņš jautāja, norādot uz mazu galdiņu zem arkas. Tajā brīdī duncis rokā likās smagāks kā jebkad. Lira vairs nezināja, vai viņa ir izgāzusi misiju – vai arī tā tikko bija mainījusies.
Politiskā spriedzeRomantikaSpriedze